Hipertermija
Lokālā un vispārējā ķermeņa hipertermija
Dziļā hipertermija ir audzēja audu apstarošana ar radioviļņiem, kas izprovocē vēža šūnu pārkaršanu un tā tiek izmantota kombinējot ar citām audzēja ārstēšanas metodēm. Karstuma ietekmes ārstnieciska izmantošana ir vissenākā vēža ārstēšanas metode medicīnas vēsturē. Jau 16. gadsimtā p.m.ē. uz papirusa ruļļiem ir aprakstīts, kā senie ēģiptieši veikuši audzēja audu piededzināšanu ar karstu dzelzs priekšmetu. To 1892.gadā atklāja amerikāņu ēģiptologs Edvins Smits (Edwin Smith) Luksorā. Tādā veidā tika veikti pirmie mēģinājumi iznīcināt vēža šūnas, to darot izmantojot dedzinošas vielas, priekšmetus vai karstumu, kas mūsdienās ir zināma kā audu piededzināšana, kuru izmanto asiņošanas apturēšanai.
Hipertermija pēc savas būtības ir mākslīgi izraisīts drudzis un karstuma ietekmes ārstnieciska izmantošana kādai noteiktai ķermeņa daļai (lokālā hipertemija) vai visam organismam kopumā (vispārējā hipertermija) kontrolētos apstākļos.
Drudža terapija ķermenī izraisa noteiktas bioloģiskas reakcijas, kuras ietekmē visu ķermeni, imūno sistēmu un specifiski iedarbojas uz vēža šūnām, kas ir ļoti noderīga vēža ārstēšanā. Rodas tādi medicīniski izraisīti efekti, kas imūnsistēmas darbībai liek pārkārtoties (modulācija), izraisot audzēja “iekšējo vakcināciju”. Hipertermijas laikā , lai audzēja šūnas izdzīvotu, tām uz virsmas sāk veidoties tā saucamie karstuma šoka proteīni. Tā rezultātā vēža šūnas kļūst labi pamanāmas, un imūnsistēma vieglāk tās iznīcina. Hipertermija ir ļoti efektīva ārstēšanas metode, ja tiek izmantota kombinējot ar citām, īpaši ar audzēja apstarošanu, jo tad viena terapijas metode veicina otras iedarbību pastiprinot to. Audzēja šūnas cenšas sevi pasargāt no gamma stariem aktivizējot savus atjaunošanās procesus jau pašas, apstarošanas laikā, gan arī pēc jonizējošā starojuma vai paveic to pat pēc dažiem terapijas seansiem, kas ir viens no nelabvēlīgākajiem efektiem, ko izraisa apstarošana. Sliktākā scenārija gadījumā vēža šūnas kļūst stiprākas, izturīgākas un iemācās tikt ar to galā, pēc apstarošanas tās ir vēl agresīvākas kā iepriekš.
Karstums, ko rada ārstnieciskā hipertermija padara vēža šūnas jūtīgas pret apstarošanu, kā tas ir klasiskajos gadījumos, kad izmanto gamma starus. Hipertermija bloķē atjaunošanās procesus audzēja šūnās, un apstarošana var veikt šo šūnu destrukciju, kas tiek traucēta jau daudz mazākā mērā. Arī onkoloģijā izmantotās ķīmioterapijas zāles kļūst daudz efektīvākas, ja paralēli ārstēšanas procesā pacientam tiek veikta arī ārstnieciskā hipertermija, turklāt to nevēlamie blakusefekti nepieaug. Karstums izraisa tā saukto “veicināšanas efektu”; līdz ar to platīnu saturošajiem ķīmioterapijas medikamentiem ir daudz labāka iedarbība, kas kļūst arī spēcīgāka , ja pacientam paralēli tiek veikta arī hipertermija, nekā tajos gadījumos, kad ķermeņa temperatūra ir normāla. Tādu jauno imunoterapijas vielu, ko sauc par “checkpoint inhibitoriem (nivolumabs, perbromizulabs, ipilimumabs)” izraisītais efekts ir intensīvāks, ja tiek veikta arī hipertermija. Imūnie checkpoint ir receptori, kuri atrodas uz T limfocītu virsmas, kas regulē organismā imūno atbildi. Citiem vārdiem sakot, tie kalpo par imūnsistēmas “instruktoriem”. Audzēja šūnas var izmantot šos receptorus, lai izvairītos no tā, ka imūnsistēma tos atpazīst un aizbēgt. Šie imūnsistēmu modulējošie medikamenti pārtrauc vēža šūnu saistīšanos ar T limfocītu checkpoint receptoriem, un tas dod iespēju imūnsistēmai atpazīt deģeneratīvās vēža šūnas un cīnīties pret tām. Karstuma iedarbība pastiprina šo zāļu radīto efektu. Hipertermija arī uzlabo asins lokālo un vispārējo plūsmu un mikrocirkulāciju, kas veicina šo zāļu transportu uz vēža šūnām un nonākšanu tajās (audzēja audu perfūzija), radot šo procesu daudz efektīvāku. Turklāt hipertermija veicina imunitātes šūnu vitalitāti. Tas arī ir galvenais ieguvums no drudža – uzlabot ķermeņa spēju cīnīties pret iekaisumu un dažādiem patogēniem.
Biežāk uzdotie jautājumi