Vispārēja ķermeņa hipertermija

Karstuma ietekmes izmantošana imūnsistēmas stimulēšanai

Vispārējā ķermeņa hipertermija pēc sava mehānisma ir tas pats, kas drudzis, kurš rodas slimojot ar infekciju slimībām. Ārstnieciskās hipertermija, kuru izmanto gan onkoloģisko, gan citu hronisku slimību ārstēšanai ir pētījumi un pierādījumi par to, ka tā ir efektīva un dod labus rezultātus. Šīs procedūras laikā aktivizējas vielmaiņa, uzlabojas asinsrite un orgānu perfūzija. Paaugstinoties ķermeņa serdes temperatūrai izmainās hormonālās un imūnās sistēmas darbība. Hipertermijas izmantošana un terapeitiskās iespējas apliecina veiktie pētījumi un apkopotie dati, kas norāda, kā tā kopā ar citām ārstēšanas metodēm dod labus rezultātus. “Vācu hipertermijas biedrība” ir izstrādājusi un sagatavojusi vadlīnijas, kas pamatojas uz zinātnisko pētniecību un iepriekšējos gados gūto pieredzi.  

 Mēreni paaugstināta ķermeņa temperatūraMēreni augsta ķermeņa temperatūraEkstremāli augsta ķermeņa temperatūra
 < 38,5 o C38,5o C – 40,5 o C>40,5 o C
Procedūras ilgums≤ 30 min.>30 min.≤180 min.>180 min.Kopumā 60 min.
Izpausmes un nepieciešamā sagatavošanaSvīšana; Nav termoregulācijas stresaSvīšana; Nav termoregulācijas stresaTermoregulācijas stress; Viegls kavējums.Termoregulācijas stress; Viegls vai vidējs kavējumsTermoregulācijas stress; Dziļa i/v vai vispārēja anestēzija
Pacienta monitorēšanaBez medicīnas māsa uzraudzībasMedicīnas māsas uzraudzībā, monitorējot aksillāro, rektālo, sublingvālo vai timpanisko temperatūruĀrsta un medicīnas māsas uzraudzībā, monitorējot aksillāro un rektālo temperatūru, SpO2, HR, EKG. Epizodiski TA kontroleĀrsta un medicīnas māsas uzraudzībā, monitorējot aksillāro un rektālo temperatūru, SpO2, HR, EKG. Epizodiski TA kontrolePilnīga medicīniski uzraudzība; Monitorēšana kā ITN.
IndikācijasRelaksācija; LabsajūtaRehabilitācija; Fizikālā terapija; Reimatoloģija; Ortopēdija.Reimatoloģija; Dermatoloģija; Onkoloģija; Psihiatrija; Imunoloģija;  Onkoloģija; Hroniskas infekcijas.Onkoloģija; Hroniskas infekcijas
Prasības no ierīces ražotājaCE (ES) marķējums un atzīme, ka medicīniskā iekārtai ir veikta pārbaude un monitorings, ko nodrošina speciālists no ražotāja. 
Pieteikt Vizīti

Ārstnieciskās hipertermijas indikācijas

  • muskuļu distonija, mīksto audu reimatiskās saslimšanas, artrozess, fibromiaļgija, sekas pēc traumām;
  • bronhiālā astma, hroniskas plaušu slimības, emfizēma;
  • visa veida hroniski iekaisuma procesi –  kolīts, sinusīts, artrīts, sistēmas sarkanā vilkēde etc.
  • Pacienti pēc kompleksās onkoloģiskās terapijas;
  • Febrīlā temperatūra onkoloģiskajiem pacientiem uzlabo un aktivizē imūnsistēmas darbību;
  • Febrīlā temperatūra arī uzlabo ķīmijterapijas efektivitāti un staru terapijas iedarbību;
  • Bieži onkoloģiskajiem pacientiem ir termoregulācijas traucējumi un visa ķermeņa hipertermija var noregulēt to;
  • Pilna ķermeņa hipertermija ir noderīga arī augsta riska pacientiem ar aizdomām par onkoloģisku saslimšanu.

Šī procedūra palīdz arī ārstēt hroniskas ādas slimības – ekzēmu, psoriāzi, akni u.c., kas nepadodas citām terapijas metodēm.

Nevēlamie blakusefekti

Visbiežāk sastopamie nevēlamie blakusefekti ir nespēks, slikta, dūša, caureja un vemšana.  Nereti var novērot arī tādu ietekmi uz sirds – asinsvadu sistēmu kā sirdsklauves, pārsitieni, diskomforts krūtīs un kollapss. Savukārt karstuma šoks visbiežāk rada: nespēku, galvas reiboņus un galvassāpes. Kā likums pēc procedūras pieturas paaugstināta ķermeņa temperatūra vismaz 1 – 2 stundas, retākos gadījumos ilgāk.  Ja pacientam ar hronisku iekaisumu tiek veikta visa ķermeņa hipertermija, tad, pirmajās dienās pēc tās var novērot ar hroniskās slimības paasinājumu, kas var ilgt dažās stundas, piemēram pastiprinās sāpes. Prognostiski tas ir labs simptoms.

Ārstnieciskās hipertermijas komplikācijas

Biežāk novērotās ārstnieciskās hipertermijas komplikācijas ir vieglas pakāpes lokāls ādas apdegums ar apsārtumu vai čūlām, diskomforts un/vai sāpes.  Uzlabojoties lokālajai asinsritei var novērot nelielu, vieglu pietūkumu, retāk trombu veidošanos asinsvados vai pastiprinātu asiņošanu, ja ir uz ķermeņa brūces. No vispārējās simptomātikas, kas var rasties karstuma ietekmē ir caureja, galvas reiboņi, nespēks, slikta dūša un vemšana.

Ārstnieciskās hipertermijas fizioloģiskie efekti

Virs normas paaugstināta ķermeņa temperatūrai ir ļoti dažāda un pat tālejoša ietekme uz visām ķermeņa daļām un orgāniem:

  • Paaugstināta ķermeņa temperatūra paātrina un sekmē visus bioķīmiskos vielmaiņas procesus (Hoffa likums)tādējādi ievērojami veicinot detoksikācijas procesus visā organismā;
  • Tiek palielināta šūnu membrānu caurlaidība ūdenim, skābeklim, barības vielām un zālēm;
  • Veicina atjaunošanās un reģenerācijas procesus;
  • Uzlabo asinsriti visās ķermeņa daļās, tādējādi veicinot asins cirkulāciju audos un orgānos, paplašina nosprostotos asinsvadus un uzlabo kollaterālo asinsriti;
  • Samazina gludās un šķērssvītrotās muskulatūras tonusu veicinot to relaksāciju;
  • Sekmē impulsu vadīšanas ātrumu nervu šķiedrās;
  • Aktivizē subakūtus un hroniskus iekaisuma procesus, lai veicinātu to dziedināšanu;
  • Imūnmodulējošs efekts uz imūnsistēmu;
IRATHERM 1000M pilna ķermeņa hipertermijas iekārta

Ārstēšanās kurss un protokoli:

  • Atkarībā no veselības problēmu rakstura un smaguma pakāpes ārstniecisko hipertermiju rekomendē veikt vismaz 3 reizes, bet vislabāk atkārtoti  no 6 – 12 reizēm;
  • Intervāli starp terapijas kursiem ir atkarīgi no pacienta pašsajūtas, taču to iesaka veikt ar starplaiku  no vienas līdz 7 dienām;
  • Pēc vajadzības un indikācijām procedūra var tikt atkārtota vairākas reizes; bet intervālu starp ārstnieciskajiem kursiem iesaka 2 – 3 mēnešus.

Ārstnieciskās hipertermijas vēsture

Vēl kāda efektīva metode, kur izmanto karstuma ietekmi ir vispārējā ķermeņa hipertermija, kuras laikā mēreni paaugstina temperatūru no 390 C līdz 410 C (tas ir 102 – 105 F – pēc Farenheita). Šīs ārstēšanas metodes pamatlicējs un pilnveidotājs ir amerikāņu ķirurgs Viljams B. Kolejs (William B. Coley, kurš dzīvoja no 1862.g. līdz 1936. gadam.) no Ņujorkas. Viņš 1883. gadā ārstēja kādu 19 gadus vecu pacietu ar onkoloģisku saslimšanu un drudža izraisīšanai organismā ar injekcijām ievadīja maisījumu, kas sastāv no diviem dažādiem baktēriju štammiem – Streptococcus pyogenes un Serratia marcescens. Viņa pacients – jauns puisis, kuram tika konstatēta sarkoma (agresīvs mīksto audu audzējs) vēdera priekšējā sienā, kas jau bija ieaudzis urīnpūslī un izraisījis urīna nesaturēšanu. Audzējs mezgls bija 13 X 16 cm liels un šīs smagās saslimšanas dēļ jaunietis bija jau guļošs un kopjams. Katra veiktā injekcija, kuras sastāvā bija iepriekšminētie mikrobi, strauji paaugstināja ķermeņa temperatūru virs 400 C. pēc 4 mēnešiem Viljams B. Kolejs konstatēja, ka audzējs regresē un ir iestājusies slimības pilnīga remisija. Pacientam pēc tam vairs nekad nebija tumora recidīva, un viņš nomira 26 gadus vēlāk no miokarda infarkta. Par šo gadījumu, kas tajos laikos bija kā neticams brīnums, pēc tam runāja un zinātniski aprakstīja to detalizēti Viljama B. Koleja māsīca Helēna Koleja Nota (Helen Coley Nauts). Viljams B. Kolejs pacientu ārstēšanu ar hipertermija bija veicis aptuveni kādam tūkstotim slimnieku un to visu dokumentējis savās publikācijās. Īsi pirms savas nāves šis amerikāņu ķirurgs bija cītīgi strādājis, lai izdotu savu rokasgrāmatu par drudža terapiju, taču diemžēl tā arī grāmata netika ne pabeigta, ne publicēta. Savu pacientu ārstēšanā Viljams B. Kolejs drudža izraisīšanai izmantoja baktēriju maisījumu, turklāt jāņem vērā vēl viens svarīgs fakts – viņš to darīja tajā laikā, kad nebija pieejami efektīvi antipirētiķi. Vairāk kā 50 procentiem no viņa vairāk kā 1000 pacientu tika panākta onkoloģiskā procesa remisija. Tas ir dīvaini, ka par metodi, kas vēža ārstēšanai ir bijusi tik efektīva, pārāk maz pievērsta uzmanība. Visā pasaulē daudzus gadus šī vēža ārstēšanas metode tika pat aizliegta. Bet kāpēc? Lai pēc tam paejot vairākiem gadiem šo metodi atzītu par vecmodīgu un bīstamu veselībai, aizstājot to ar mūsdienu ķīmijterapiju, apstarošanu un operācijām.  

Vācijā pēc II. pasaules kara sāka izmantot ārstnieciskās hipertermijas tā saukto pasīvo formu. Ar to nodarbojās divi vācu pētnieki – radiologs Martins Hekels (Martin Heckel – kurš dzīvojis no 1926. līdz 2007. gadam) no Štutgartes un Manfreds fon Ardēns (1907 – 1997.g.) (Manfred von Ardenne)  – zinātnieks no Drēzdenes, abus kurus vēl šodien uzskata par šis terapijas metodes pamatlicējiem. Martins Hekels, kurš pats savas dzīves laikā cieta no nopietnām poliomielīta sekām sāka nodarboties ar savas veselības uzlabošanu izmantojot infrasarkano staru saunu visa ķermeņa hipertermijai, kuras iekārtu bija konstruēta 1950. gadā. Ar laiku viņa muskuļu sāpes un kustību problēmas mazinājās, un viņš savu izgudroto infrasarkano saunu 1960. gadā prezentēja kādam vācu radioterapijas žurnālam “Strahlentherapie”. 1971. gadā Martins Hekels jau atklāja savu hipertermijas terapijas centru, kurā galvenokārt nodarbojās ar to pacientu ārstēšanu, kuriem bija skeleta – muskuļu saslimšanas, hronisks iekaisums un vēzis.

Manfreds fon Ardēns bija izcils zinātnieks ar apbrīnojamām prāta spējām jau no jaunības gadiem, kurš jau 16 gadu vecumā patentēja savu jauno iekārtu elektriskajā inženierijā. Savas dzīves laikā viņš bija izstrādājis vairāk kā 600 dažādas elektriskās iekārtas, to skaitā 1930. gadā pirmo televizoru un 1937. gadā skennējošo elektronmikroskopu. Pēc tam, kad vairākus gadu desmitus viņš bija nodarbojies ar elektriskajām iekārtām un kodolfizikas pētījumiem, Ardēns nolēma nodoties vēža pētniecībai un uzsāka sadarbību ar Otto Varburgu (Otto Warburg) – tā laika Berlīnes Vilhelma Kaizera Institūta (Wilhelm Kaiser Institute)  dibinātāju un direktoru, kurš 1931. gadā bija saņēmis Nobela prēmiju medicīnā.

Viņš izstrādāja pirmo visa ķermeņa hipertermijas iekārtu, kurā tika izmantoti caur ūdens filtriem       izgājuši gara viļņu garuma infrasarkanie A stari, kuri spēj dziļi penetrēt organisma audos, sasildot tos un tajā paša laikā nerada sāpīgu ādas apdegumu. Manfreds fon Ardēns bija pirmais, kurš sāka lietot šo iekārtu, veikt sistemātiskus pētījumus un to izmantot tieši slimību ārstēšanai. Viņa izstrādātās ārstēšanas metodes Vācijā radīja ļoti lielu interesi un tās sāka izmantot vairākās klīniskajās universitātes slimnīcās – Drezdenē un Graifsvalda Universitātes klīnikā. 1970-to gadu sākumā vispārējo ķermeņa hipertermiju kā ārstēšanas metodi pielietoja arī slimnīcā Frīdrihhāfenē. Tur pat radās plāni izveidot hipertermijas pētniecības institūtu, taču tā darbību ik pa laikā traucēja un aizliedza Vācu Vēža Izpētes Centra darbinieki Haidelbergā, kuri deva priekšroku ārstēšanai ar ķīmioterapiju.

Politika, nauda un vara tā arī izjauca tālākos plānus vispārējās ķermeņa hipertermijas attīstībai Vācijā. Savā praksē dažās klīnikās tomēr lieto Ardēna izstrādāto hipertermijas iekārtu, paralēli tai pacients caur nazālajām kanilēm elpo skābekli un saņem intravenozi dažādus bioloģiskos pretvēža preparātus, kā arī lielās devās C vitamīnu. Arī skābekļa inhalācijas ir viens no Ardēna ieteikumiem daudzpakāpju vēža ārstēšanas protokolos, kas padara audzēja šūnas daudz jūtīgākas pret ievadītajiem medikamentiem un stiprina visu organismu, kamēr tas saņem pietiekošā daudzumā skābekli.

Pārāk zemu nevajadzētu novērtēt arī hipertermijas radīto detoksikācijas efektu, kaut gan šobrīd tas vēl nav zinātniski pamatots un izpētīts. Vispārējas ķermeņa hipertermijas laikā pacientam ir izteikta svīšana, kuras laikā tas zaudē no dažiem simtiem mililitru līdz pat 1 litram, tāpēc ir jācenšas to kompensēt ar uzņemto un organismā ievadīto ūdens daudzumu. Pareiza terapeitiska šķidruma ievadīšana procedūras laikā nodrošina pacienta labsajūtu pēc tās.